Speleomantes strinatii
Amphibia → Urodela → Plethodontidae → Speleomantes → Speleomantes strinatii
Canferèstru, Cansinistru
Strinati alasalamandra ir izcils bezplaušu astainais abinieks, kas spēj elpot tikai caur ādu un mutes gļotādu.
Tā sasniedz 7–13 cm garumu (ieskaitot asti) un tai ir tumši pelēka vēdera puse, ko kontrastē brūna vai pelēka mugura ar okera plankumiem, kuru izvietojums atšķiras starp indivīdiem un populācijām.
Kājas ir īsas, spēcīgas, ar daļēji sapludinātiem pirkstiem, piemērotas pārvietošanai pa slapjām un slidenām virsmām.
Svarīga noteicoša pazīme ir nazolabiālā rieva, kas redzama palielinājumā: šaura kanāliņa, kas stiepjas no mutes kaktiņiem līdz nāsu pamatnei, būtiska feromonu pārvadīšanai un ķīmiskai vides uztverei.
Pieaugušiem tēviņiem ir izteikts dzimumdimorfisms – tiem ir eliptiska submandibulārā dziedzera, kas tiek izmantota pārošanās laikā.
Speleomantes strinatii medī laupījumu ar strauju kāta mēles izšaušanu, kas var izvirzīties krietni ārpus galvas garuma, nodrošinot veiklu laupījuma satveršanu pat pilnīgā tumsā šaurās plaisās.
Piemērotos periodos to var novērot arī ārpus alām – zem akmeņiem, trūdošiem baļķiem un pie strautiem.
Strinati alasalamandra ir vienīgā Ligūrijas pārstāve Plethodontidae dzimtā, grupā, kas galvenokārt sastopama Amerikā un raksturīga ar plaušu neesamību.
Itālijā Speleomantes ģintī ietilpst septiņas sugas, no kurām četras ir endēmiskas Sardīnijā, bet trīs taksoni sastopami kontinentālajā daļā: S. strinatii, S. ambrosii un S. italicus.
Speleomantes strinatii izplatība aprobežojas ar Ligūrijas loku un blakus esošajiem dienvidu Pjemontas apgabaliem, ar sadrumstalotām populācijām dziļās ielejās, karsta reģionos un mežainās teritorijās.
Savonas provincē tā galvenokārt sastopama uz kaļķakmens iežiem, no jūras līmeņa līdz aptuveni 1 300 metru augstumam, pielāgojoties gan iekšzemes karsta videi, gan piekrastes alām.
Beigua masīvā tā, šķiet, nav sastopama, neskatoties uz kādu senu un izolētu ziņojumu.
Šis abinieks dod priekšroku dabiskām un mākslīgām pazemes vidēm – alām, plaisām, karsta dobumiem vai pamestām raktuvēm –, kur raksturīgs ļoti augsts mitrums un stabila temperatūra, bieži vien 8–15 °C robežās.
Tomēr mitrās vai lietainās dienās to var sastapt arī ārpusē, paslēpušos zem akmeņiem, baļķiem vai lapu nobirās mezofīlos mežos un gar strautu krastiem.
Savonas province, pateicoties plašajai kaļķakmens un karsta izplatībai, piedāvā daudz piemērotu biotopu Speleomantes sugām: šeit dzīvnieks izrāda lielu pielāgošanās spēju, izmantojot plaisas, spraugas un jebkādas patvertnes, kas spēj saglabāt mitrumu.
Retāk tas apdzīvo ofiolītu vidi, jo tur ir mazāk piemērotu dobumu veidošanās iespēju.
Strinati alasalamandra ir ārkārtīgi mitrumu mīloša suga, aktīva tikai tad, kad relatīvais mitrums ir tuvu piesātinājumam.
Tā dod priekšroku noslēgtam un galvenokārt nakts dzīvesveidam, bet siltākās sezonās var būt redzama arī dienā, īpaši dziļākajās, mitrākajās alu daļās.
Aktivitāte notiek visu gadu, sasniedzot maksimumu vasarā un samazinoties aukstākos mēnešos.
Jaunie un pieaugušie izmanto atšķirīgus mikrobiotopus: jaunie parasti uzturas tuvāk alu ieejām, kur apstākļi ir mazāk stabili, bet barība pieejamāka; pieaugušie dod priekšroku dziļākām, aizsargātākām vietām.
Vairošanās notiek pavasarī un raksturīga ar ilgu pirmslaulību uzvedību: tēviņš apskauj mātīti no mugurpuses, aptverot viņas galvu un kaklu, bieži glāstot zodu.
Pēc apaugļošanās mātīte dēj 6 līdz 14 olas labi aizsargātās augsnes dobumos, paliekot pie dējuma līdz izšķilšanās brīdim (aptuveni pēc 10 mēnešiem): šāda vecāku aprūpe ir unikāla Eiropas abinieku vidū.
Strinati alasalamandra ir specializēts mazu sauszemes bezmugurkaulnieku plēsējs.
Pētījumi Ligūrijas Apenīnos atklājuši, ka uzturā dominē Limoniidae dzimtas mušas, kas bieži veido vairāk nekā 80% no laupījuma.
Barībā var gadīties arī citi kukaiņi (vaboles, naktstauriņi), zirnekļi un mazi sauszemes vēžveidīgie.
Galvenie sugas apdraudējumi ir biotopu izmaiņas (piemēram, piesārņojums, betonēšana, pārmērīga speleoloģiskā aktivitāte un nelikumīga vākšana), kā arī klimata pārmaiņu izraisīti ilgāki sausuma periodi.
Papildu risks ir patogēnu ievazāšana, tostarp sēnes, kas izraisa hitridiomikozi (Batrachochytrium dendrobatidis), lai gan vietējā populācijā nesen nav ziņots par masveida bojāeju.
Speleomantes strinatii piemīt ievērojama spēja reģenerēt pēc traumas zaudētās ekstremitātes.
Šī parādība ir rūpīgi pētīta gan laboratorijā, gan dabā, apstiprinot augstu reģenerācijas plastiskumu, kas veicina sugas panākumus trauslās pazemes ekosistēmās.
