Salamandra salamandra
Amphibia → Urodela → Salamandridae → Salamandra → Salamandra salamandra
Bisciabàggiu, Nèspuru surdu, Lajåza, Sirvèstru, Snèsctr, Ginèstru, Nespusùrdu
Uguns salamandra ir viens no atpazīstamākajiem Itālijas abiniekiem, pateicoties tās izteiksmīgajai, spīdīgi melnajai pamatkrāsai ar spilgti dzelteniem plankumiem vai svītrām, kuru izvietojums ievērojami atšķiras starp indivīdiem un populācijām.
Mātītes var sasniegt kopējo garumu līdz 28 cm, bet parasti gan tēviņi, gan mātītes paliek ap 20 cm.
Galva ir maza un noapaļota, ar divām lielām parotoīdajām dziedzeriem aiz izteiksmīgajām melnajām acīm; šie dziedzeri, kā arī daudzi citi, kas izkliedēti pa raupjo ādu, izdala alkaloīdu tipa toksiskas vielas, kas pasargā no plēsējiem, infekcijām un dehidratācijas.
Ķermenis ir drukns un spēcīgs, ar četrām īsām kājām, kas aprīkotas ar spēcīgiem pirkstiem, un mēreni garu asti ar tādu pašu muguras krāsojumu.
Kāpuru stadijā salamandrai ir vienmērīga brūngana krāsa, labi attīstītas ārējās žaunas galvas sānos un gaišs plankums pie ekstremitāšu pamatnes: pārvēršanās pieaugušā notiek ar metamorfozi, pakāpeniski izzūdot žaulām un iegūstot raksturīgo krāsojumu.
Tā neizdod “dziesmu”, bet apdraudējuma gadījumā var izdot īsus pīkstienus vai čiepstienus.
Uguns salamandra ir plaši izplatīta Centrālajā un Dienvideiropā, no Pireneju pussalas līdz Karpatiem un rietumu Balkāniem, ar atsevišķām populācijām Ziemeļāfrikā un Mazāzijā.
Itālijā tā ir sastopama no Padas līdzenuma līdz Sicīlijai, lai gan nav sastopama sausākajos vai stipri urbanizētajos apgabalos.
Savonas provincē un rietumu Ligūrijā šī suga ir diezgan izplatīta, īpaši 200–1 000 m augstumā, bet vietām tā sastopama arī tuvu jūras līmenim.
Tā dod priekšroku vēsiem, mitriem meža biotopiem, piemēram, kastaņu audzēm, dižskābaržu, ozolu un jauktiem platlapju mežiem, bieži netālu no dzidriem strautiem, nelieliem dīķiem, avotiem vai vietām ar bagātīgu lapu kārtu un veģetāciju.
Labprāt slēpjas zem akmeņiem, kritušiem stumbriem vai starp saknēm, izmantojot meža mikrovides pastāvīgo mitrumu.
Lai arī samērā pielāgojama, tā izvairās no pārāk atklātām vai saulainām vietām, kur ir augsts dehidratācijas risks.
Kautrīga suga ar galvenokārt krēslas un nakts aktivitāti, kas atstāj savu slēptuvi lietainās vai mitrās naktīs, lēnām pārvietojoties pa meža zemsedzi, meklējot barību vai pārinieku.
Tā nav tendēta doties tālu no savas teritorijas, parasti veicot tikai īsus pārgājienus dažus metrus no dienas slēptuves.
Aktivitātes periods parasti ilgst no februāra līdz novembrim, taču iespējama novērošana arī ziemas mēnešos, ja ir maigi un lietaini laikapstākļi.
Vairošanās sākas agri, bieži jau februārī: tēviņi iesaistās rituālos cīniņos, lai piesaistītu mātītes, tuvojoties ar viļņveida kustībām un fizisku kontaktu.
Apmērošanās notiek ar spermatofora noglabāšanu, ko mātīte iekšēji uzņem apaugļošanai.
Spermatozoīdus var uzglabāt spermatekā vairākus mēnešus, ļaujot apaugļošanu atlikt.
Mātītes ir ovovivipāras, tas nozīmē, ka tās inkubē olas iekšēji un pēc grūsnības perioda, kas var ilgt vairāk nekā gadu, dzemdē pilnībā attīstītus kāpurus seklos, svaigos, skābekli bagātos ūdeņos; katra mātīte var izlaist no 10 līdz 70 kāpuriem (parasti 20–40), kas metamorfozi pabeidz apmēram mēneša laikā.
Kalnu biotopos bieži novērojama tieša dzemdēšana: uz mitras zemes piedzimst jau pilnībā metamorfozējušies mazuļi.
Uguns salamandra ir nakts plēsējs, specializējies sauszemes bezmugurkaulnieku medībās: pieauguši kukaiņi un to kāpuri (vaboles, mušas, naktstauriņi), sliekas, zirnekļi un mazi gliemji veido lielāko daļu tās barības, ko dažkārt papildina citi meža zemsedzes dzīvnieki.
Izteiktā brīdinājuma krāsojuma un toksisko, negaršīgo izdalījumu dēļ uguns salamandrai ir ļoti maz dabisko ienaidnieku, galvenokārt reti oportunisti, piemēram, žurkas (Rattus rattus), daži putni un reizēm čūskas.
Mājas dzīvnieki (suņi, kaķi, vistas) dažkārt to var uzbrukt, bet parasti atturas, atturoties no ādas toksiskuma.
Galvenie apdraudējumi mūsdienās ir saistīti ar cilvēka darbību: bojāeja uz ceļiem, biotopu sadrumstalotība un piesārņojums, ugunsgrēki un mikroklimata izmaiņas ir faktori, kas veicina vietējo populāciju samazināšanos.
Uguns salamandra ir daudzu tautas leģendu objekts, tostarp kļūdainais uzskats, ka tā ir “imūna pret uguni” vai ārkārtīgi indīga cilvēkiem. Patiesībā tās ādas izdalījumi satur alkaloīdus, piemēram, samandarīnu, un citus steroīdu tipa toksīnus, kas var kairināt gļotādas un jutīgu ādu, bet nav nāvējoši cilvēkiem (letālā deva – LD₅₀ – mazajiem zīdītājiem ir no 2 līdz 40 mg/kg, bet cilvēkiem ir ziņots tikai par retiem lokāliem alerģiskiem reakcijām).
Tomēr ieteicams izvairīties no tieša kontakta ar acīm, muti vai brūcēm, lai novērstu kairinājumu.
Savvaļā dzīves ilgums var pārsniegt 20 gadus; aizsargātos apstākļos ir dokumentēti eksemplāri, kas nodzīvojuši vairāk nekā 50 gadus.